Sākumlapa / Par Rēzekni / Veltījums Rēzeknei
19.11.2017. 8:27
   

Bērnu zīmējumi

Vladislavs Tokarevs (9 gadi)
Karīna Antonova (3 gadi)
Dana Supe (6 gadi)
Darja Vinohodova (9 gadi)
Artūrs Paurs (4. klase)
Maksims Vasins (8 gadi)
Olga Petuhova (4. klase)
Olga Ponomarenko (4. klase)
Sintija Selicka (10 gadi)
Diāna Volkova (7 gadi)
Andrejs Tutins (5 gadi)
Anna Pentjugova (8 gadi)
Dzintra Spradzenko
Vera Kononova (6 gadi)
Elis Gile (7 gadi)
Edgars Minskis (6 gadi)
Irina Titova (9 gadi)
Kristīne Zimova (9 gadi)
Valērija Sugāne (10 gadi)
Karīna Mašarska (6 gadi)

Veltījums Rēzeknei

Rēzekne... Tai veltītīts tik apbrīnas un pateicības vārdu, tomēr visos laikos arī justs līdzi skaudrajam liktenim. Dažādu kultūrzīmju pieminējums veltījumdzeju dara laikmetīgu un vēsturisku vienlaikus.

Lasīsim starp rindām, necerot, ka viss ir pateikts. Aiz īsajiem un garajiem domu virknējumiem skan tikai un vienīgi kluss paldies – kāds to saka par bērnības pļavām, tēva mājām, cits – par Māras svētījošo sveicienu garāmbraucot.

Priecē, ka pilsēta katru mirkli gūst aizvien jaunus vaibstus un ka to pamana ne tikai dzejnieku, bet arī pašu rēzekniešu sirdis. Katru mirkli dzimst kāds jauns cilvēks, kāds dzejnieks – nākamie paldiesteicēji pilsētai uz septiņiem pakalniem...

Galvenais, ka tik daudz pateicības un sajūsmas vārdu pilsētai jau teikts, ka tā nav aizmirsta; galvenais, ka pamanīts tās cēlums un atvērtība ikvienam, kurš vēlas to satikt...

Antons Kūkojs

* * *

Būt rēzeknietim –
ne projām iet, ne šurpu atnākt;
Būt rēzeknietim –
iet un iet.
Meklēt rēzeknietim
ne ķeizarkroni, ne sudrabkroni;
Meklēt –
savu dvēseli uzziedināt.
Atrast rēzeknietim
ne vara lodi, ne naudas podu;
Atrast –
asaru rievotā sejā
un pārvērst par varavīksni.
Atrast, pārvērst un būt,
Sasiet atrasto nastā
un iet.
Ja nasta roku sāk vilkt,
uzmest plecā un iet,
Tā mūžīgi paliekot rēzeknietim.

Žurnāls "Karogs".- 1985. – Nr. 6. – 62. lpp.

 

Augusts Eglõjs

Rēzeknei

Sveicynu skaistūs pakolnus tovus,
Īlas un nomus, kas zaļumūs sleikst, –
Sveicynu kastaņus, līpas un kļovus,
Un upi, kas kai jūsta ap tevi leikst.

Sveicynu mõkūņus dabasu tõlēs,
Bolūžim leidzeigi aizlidoj tī,
Tevim lai dūmas dzymst lelas un cālas,
Skaistõkī sapni teikt izsapņõti.

Sveicynu piļskolnu zaļajūs krostūs,
Õbeļu dõrzūs jys īgrimis snauž, –
Klausūtīs vēstures baigajūs stõstūs,
Teiksmu pēc teiksmas lai sapņõtõjs pauž.

Ausi kod pīlīku pogroba lūkai,
Dzēržu – tur syutnis Lanskis vēļ vaid, –
Jõņa Brīsmeigõ varonai rūkai
Dreikstējs jys beja reiz napaklauseit.

Īlõs kod izeju mikrēslī klusā,
Rudiņa zvaigznes põr nomim kod kvēļ –
Dõrgajõs ānõs, kas seņ jau ir dusā, –
Radzu, uz īlom tõs kavejās vēļ.

Pret kolnu, lyuk, aizīt tur Kazimirs Skrynda,
(Voi „Dryvai” moz rokstu, voi jõpasteidz vēļ?)
Te radzu – Fraņcs Trasuns – un karūgu rynda:
Lyuk, kam vysa dzeive tik dzimtines dēļ!

Vladislavs Rubuļs tur aizīt tai klusi,
Nikodems Rancāns pi skūlas vēļ stõv:
„Tik raunit, tik raunit – uz gaismas pusi
Ir vārsta dzeive!” – Jõ.

Grāmata "Es mīlu Latgali". – Rīga: Solvita, 2002. – 44. lpp.

 

Anna Rancāne

Vasala, Rēzekneit!

Vasala, Rēzekneit!
Sveicynoj mani ar pyrmū sorkonū kļovu,
Rudiņs jau sveicīni syuta põr bērneibas pļovu,
Eimu pi tevis.

Vasala, Rēzekneit!
Drusku aizamaļdeju ceļā
Storp trejom pasauļa prīdem,
Rudiņs jau yudinī pyrmū soltuma akmini svīde,
Dreiži byus zīma.

Vasala, Rēzekneit!
Vīgli maņ tovūs septeņūs pakolnūs staigõt,
Vēji kai brõli rūku preteimā padūd,
Līpas sveicynoj latgaliski –
Kai jau mõsas.
(2000)

Grāmata "Es mīlu Latgali". – Rīga: Solvita, 2002. – 158. lpp.

 

Antons Kūkojs

Rēzeknei

Griezīte, griezīte,
Maizi griez,
Nogriez Rēzeknei arī.
Veselu mūžību
Vālodze kliedz
Pēc veldzes Rēzeknei arī.

Rēzekne – septiņi pakalni,
Septiņu sauļu lēkti.
Rēzekne – septiņi gadsimti,
Septiņu audžu svētki.

Pierima griezīte
Maizi griezt,
Rēzekne dūmakā tinās.
Segloja naidnieki

Rumakus trīs,
Rēzekni izpostīt gribot.

Rēzekne – septiņi pakalni,
Septiņu zobenu šķindas.
Septiņos cīniņos dzima tas,
Kas nedzimtu septiņās bēdās.

Lūdzu, griezīte,
Maizi griez,
Griez rīta dziesmiņu savu,
Lai, tavu dziesmiņu
Aizstāvot,
Sargājam pilsētu savu.

Rēzekne, Rēzekne, Rēzekne –
Gadsimtos strādīgā smēde.
Ietērpies balta un kalnā kāp
Septiņas gaviles dziedāt.

Grāmata "Es mīlu Latgali”. – Rīga: Solvita, 2002. – 86. lpp.

 

Ādolfs Erss

Rēzekne

Šī pilsēta starp kalniem ieplakusi
Ar jumtu plankumiem un dārzu pakrēšļiem.
Pa zvirgzdiem upe lien. Kā iemigusi
Tur mākoņmala trīc zem greiziem ģēveļiem.
Rit dienas gurdenas pa līkām ielām.
Bez mērķa gājējs klimst un garlaicību nīst.
Uz tirgus būdas stāv, kā mutēm lielām,
Ar lūkām atvāztām, kur siers un augļi vīst.

Zib izkārtnes gar lielās ielas malām.
Par rubļiem, kapeikām triec skaņi ebreji.
Ar druvu smaržu nāk no lauku salām
Pēc pērniem vekseļiem pie viņiem zemnieki.

Pār visu dievnams ar torņu stariem
Kā sarkans erceņģels ar spārniem paceltiem
Sauc zvanīdams pa klusiem svētvakariem
Uz vesperi, kur gaisma grēciniekiem.

Grāmata “Es mīlu Latgali”. – Rīga: Solvita, 2002. – 51. lpp.

 

Anna Rancāne

Vecā Rēzekne

Kaut kā skaudri to visu sajūtu,
Maigs sniegs krīt pār sarkaniem ķieģeļiem,
Tik ugunīgiem, ka pārslas no kvēles kūst.

O, Tūmužu ķieģeli sarkanais,
Vecās Rēzeknes mežģīņu apkaklīte,
Rautin rauta no gadsimtu uguņiem,
Sāļās asarās izmazgāta.

O, dzegu un palodžu vīnogulāji,
Nekopti, aizauguši,
Stīgo un vijas
Kā pusaizmirstas valodas vārdi:
– Mīļotais, mīļotā, gaidītā.

Vecā Rēzekne ūdensdzirnavās dveš,
Dzimtas virs dzimtām gulst Miera kapos,
Čabēdamas krīt bērzu lapas
Kā sadzeltējušu mīlas vēstuļu skrandas.

Tikai tumšos novembra vakaros
Pāri pilskalnam
Gaiši dvēseļu spārni švīkst.
(2001)

Grāmata “Es mīlu Latgali”.– Rīga: Solvita, 2002.– 157. lpp.

 

Anna Rancāne

Rēzeknei

Vacõs Rēzeknes kolnainõs īleņõs
Tymsa dzan klāvā sovu myužeigū gonomū pulku
Un nūsaver klusi,
Kai tymsas vērši vāsū vokoru gramoj
Gluži kai puči, rautu nu ganeites rūkom.
Piļsātas klaidūni syltumu meklej,
Kļaudamīs cīši pi sorkonõs bazneicas slīkšņa, –
Pi krysta kūka,
Putekļaina un nūguruša
Kai Latgales īla.

Ari es tovas īlas jau nosoju placūs,
Skoborgainūs un vacūs,
Rēzekne vacõ,
Piļsāta naīpazeitõ,
Kuras piļskolnā dag un nanūdzīst
Myužeigais ērkskeižu kryums.
(2002)

„Tāvu zemes kalendars 2004”.- Rēzekne: LKC izdevniecība, 2003.- 316. lpp.

 

Diāna Skaidrīte Varslavāne

Dzimtinei

Daudz apdzīdõti Septeņkaļnes pakolni
I upes leiceiši ar laksteigolom!
Voi teišom vyss niu tõls un cytaidõks
I jõsõc mīlesteiba mums nu gola?

Te tāvu sāta maņ... kai daudzejim,
Kur kotrai īleņai ir sova krõsa.
Un bazneica, kas glõstej debesis,
Maņ dvēs’lei tyvõka nu vysom mõsom. 

Myus’ dzeive atrõve nu klusom mõjom,
Un liktiņs draudēja myus’ meit kai voguleņus, –
Bet rēzeknīšim ir lels sorgõtõjs: 

Mes pīminim, kur Dzimtine, kur sāta!
Byut rēzeknīšam gūds, na jyutas lātas.
Vīn pasauc, – bērneņš atsagrīzs ar vīglom kõjom!

Varslavāne D.S. grāmata "Soneti".– Rēzekne: LKC izdevniecība, 2001.– 48. lpp. 

 

Roberts Mūks

Plyust Rēzekne

Plyust Rēzekne pa zaļom zīdu pļovom,
Un gaisūs viļņoj myrdzums naradzāts;
Vyss Dīva krõšņums, cylvākam kas sāts,
Kai sõrtā līsme dag nu acim Tovom.

Ļauņ vēļreiz sveikt maņ pagõjušõs dīnas,
Kas, Tevi pīmynūt, kai reita blõzma kvēļ,
Nu kurom aizgõju es cytas gaismas dēļ
Un kurom leidzeigas vairs nabyus maņ nivīnas.

Tu pīmini: nu saules jēmu daļu,
Lai gaismā breineigā mirdz dīnas tõs...
Bet ņyu es vīns sev sapņu kugi kaļu.

Plyust Rēzekne, kai zaltā veita jūsta,
Gar munu lūgu. Sapni, sapni vīn...
Kod ceļšūs es? Kur eistõ laimes ūsta?
(1989)

Grāmata “Es mīlu Latgali”.– Rīga: Solvita, 2002.– 134. lpp.

 

Valentīna Širina

Rēzeknei

Rēzekne mana, zaļā un sirmā,
Lūkojos tavos septiņos pakalnos.
Rēzekne mana, zaļā un sirmā,
Ieskatos tavos septiņos gadsimtos.

Atmiņās gribas soļot pa ielām,
Ar akmeņiem klātām vai smiltiņām vien.
Iziet starp drupu un gruvešu kaudzēm,
Izsāpēt rētas, ko atstāja karš.

Tai kalniņā pabūt, kad liepas ir ziedos,
Kur Rēzeknes cēlāju paaudzes klus,
Ar skatienu noglāstīt akmeņus vēsos,
Zem kuriem Latgales Dižvīri dus. 

Kad tirgus laukumā trīsdesmit vīru
Reiz nopļāva pārspēka vara un svins,
Stiprais nelieca bailēs tad galvu,
Stiprajam plecus tad saslēja spīts.

Liekas, ielās vēl atbalso gadsimti
Un tirgus laukumā zirgi vēl zviedz.
Grabošās orēs brauc mūsu vectēvi
Pašaustos vadmalas pelēčos tērpti.

Rēzekne skanošā, Rēzekne dimdošā,
Mēs tavu slavu iznesām tautās.
Mēs tavās rētās stādījām rozes,
Mēs tavā pakalnā atsaucām Māru. 

Rēzekne zaļā, Rēzekne sirmā,
Celies uz augšu un skaistumā posies!
Tu mums biji tā lielākā – pirmā,
Tu mums būsi tā mīļā un sirmā.

Dzejoļu krājums „Rēzekne 1999”.– Rēzekne, 1999.– 65. lpp.

  

Helēna Kulincāne

Rēzekne

Ai, Rēzekne, pilsēta,
Mīļā tu mana.
Te mana sēta,
Te dievnami zvana.
Skrien upe uz Rietumiem,
Pilskalnam garām,
Te izdzīvot dzīvi
Līdz mielēm mēs varam.
Ai, Rēzekne, pilsēta,
Mīļā tu mana,
Tu esi man svēta,
Man tevis nav gana.
Tu nīdēta, griezta,
Un lejā tu sviesta,
Bet debess tev zila
Un dvēsele dziļa.
Brīvības šūpuli
Liktens tev kāra
Līdz rītausmas stundai
Lai mierīgi guli,
Pār tevi stāv nomodā Māra.

Dzejoļu krājums „Rēzekne 2000”.– Rēzekne, 2000.– 79. lpp.

 

Anna Rode

Latgales Mārai

Latgales Māra kā cerību zvaigzne
Ārā no gadsimta gruvešiem kāpj.
Dāvinot dzimtenei ticības maizi,
Sveikdama brāļus un māsas labprāt.

Raugoties zilajā debesu zilgmē,
Paceļot krustu, kas mūžībai mirdz,
Māra mūs aicina dzimteni mīlēt,
Godu un tikumu glabā lai sirds.

Vai tas ir sapnis, vai ticības gaisma?
Vai tas ir brīnums, ko dāvina Dievs?
Dzimtene mostas no tumsības spaida,
Dvēsele alkās sirds lūgšanu dzied.

Likteņu stāsti un atmiņu ceļi
Šodien no jauna mūs vieno un sauc, –
Izejot dzimtenes rītausmai pretī,
Garīga spēka mums vajadzēs daudz.
(1992)

Grāmata “Es mīlu Latgali”.– Rīga: Solvita, 2002.– 161. lpp.

 

Jānis Tenčs

Latgales Mārai

Es lūdzos piedošanu tavu
Par dzīvei pazaudēto pamatu,
Par baiļu klusēšanu savu,
Par manu paaudzi un tautu.

Es lūdzos piedošanu tavu
Par garo sarkanīgo debess malu,
Par apbrīnoto svešo slavu,
Uz zemes celto paradīzes salu...

Es lūdzos piedošanu tavu
Un asaras no acīm slauku,
Ka daudzus gadus visiem ļāvu
Tavā vietā pielūgt svešu stāvu.

Es lūdzos piedošanu tavu
Un, ceļos krizdams tavā priekšā,
Māt, lūdzu atgriešanos tavu
Zemē postītā un daudzcietušā.

Literatūras almanahs „Rēzekne 2002”.– Rēzekne, 2000.- 91. lpp.

 

Ēvalds Klujs

Rēzeknei

Rēzekne – Latgolas sirds – aicynoj
Un azaru zilgmē sveicynoj.
Bet ryupneicu augstceltnes klusej
Un bezdorbu vējā napuļsej. 

Pacaltu rūku, pakolna golā,
Ar zeļteitu krystu – sveļmē un solā –
Stõv Mõra ar svēteibu Latgolai
Un uzrokstu „Vienoti Latvijai”.
(1994)

Klujs Ē. grāmata "Dvēseles seja".– Rēzekne: LKC izdevniecība, 2001.– 9. lpp.

 

Diāna Skaidrīte Varslavāne

Es vēļ dzīžu

Par Rēzekni un Kovšu azaru vēļ dzīžu:
Nõc, pajem, Dzimtine, šū klusõ bārna zīdu!
Par lauku sādžeņom, par bakuleišim dzīžu,
Kur poša es kai rudzupuče zīdu.

Par krystamõtem un jūs myužu dzīžu:
Šū mõšu sirsneibā es beju pošā vydā...
Par dailū taceiti uz olūteņu dzīžu,
Kur saule kaitejõs ar pļovu zīdim.

Ir krysts ar Pesteitõju krystcelēs,
Ir maja vokori ar dzīsmem Dīva Mõtei –
Kū lobõku es ūtram varu vēlēt?

Un sirdei tyvõ sērmõ sāta...
Tū uzlīku uz kotras sõpes, rātas:
Tu, Dzimtine, tik breineigõ un svātõ!

Varslavāne D.S. grāmata "Soneti".– Rēzekne: LKC izdevniecība, 2001.– 43. lpp.

 

Rasma Urtāne

Dziesma par Rēzekni

Uz septiņiem pakalniem pilsēta celta –
Latgales sirds Tu un rota no zelta.
Vainagā ezeru pērles Tev vizmo,
Sentēvu gars Tevī vareni līksmo.

Piedz.
Rēzekne, Rēzekne, mīļā Tu man,
Baznīcu torņos kad zvani vēl skan.
Rēzekne, Rēzekne, skaista nudien,
Saulstaru riets kad pār ezeru brien.

Latgales māte un dieviete Māra
Atdzima vēlreiz no tumsības gara.
Iededza sirdī man mīlu un prieku,
Jaunību atgrieza, dzīvi un spēku.

Rītos, kas rotājas saule virs parkiem,
Upe nes Latgales sveicienus tautām,
Pīlādži ceļmalās sārtojas koši –
Pilsēta, esam par Tevi mēs droši.
(1992)

Urtāne R. grāmata "Kā smaržo zeme".– Rēzekne: LKC izdevniecība, 1998.– 9. lpp.

 

Andris Vējāns

Rēzeknei – 700

Rēzekne,
tu Ludzas māsa baltā, –
Galvā
rudzupuķu vainags plīv,
Izmirkušai asinīs
un rasā saltā,
Solis kļuvis
tā kā Rāzna brīvs.
– Septiņkalne! –
Ezers māj ar roku,
Vilnis grib
pie tavām krūtīm grimt.
Mākoņkalns ceļ
varavīksnes loku,
Septiņliesmās
cepļiem neaprimt.
Septiņstaros
ieaug sirds un sapņi.
Ieaug
Miglinīka augums viss,
Viņa balss,
kas nedrīkst mūžos
apnikt –
Tā kā zeme,
tā kā debesis.
Cik šeit
tavu dēlu gāja bojā:
Ančupāni
veļu tumsā vaid...
Atmiņas – cik sīvas! –
nedzen projām,
Būs bez viņām akls
prieks un smaids.
Paej soli
partizānu pēdās:
Puišu rokās
varoņdarbi dzimst –
Nāves vilcieni
grūst lūžņu grēdās,
Atbalss
gadusimtos nenorims.
Septiņdārdos
brāzmo tavas dienas.
Septiņlāzmās
čukstas tava nakts.
Tu mums tāda esi
tikai viena –
Pirmā lielpilsēta,
pirmais brīnums,
raudu kakts.
Septiņkrāsām
Varslavāna ota
Atdod elpu
tavai dvēselei;
Brūnās māla krūzes –
mūsu rota,
Kas nes tevi
pāri pasaulei.
Jūras banga nāk
no mātes Rīgas,
Draudzībā
ar Rāznas vilni dimd.
Septiņkalne,
skani septiņstīgās,
Septiņdziesmās skani –
Septiņsimts!

Andris Vējāns.
Mõras bolss
Latgolas atbreivõšonas pīminekļa atdzimšonas svātkūs 

Nu drupu soltuma, kur gaudoj pūsts un naids,
Es trešū reizi saulei pretim ceļūs
Un Daugovā un Rāznā spāku smeļūs,
Lai acīs gaisma speid un kryutīs apklust vaids.

Nu jyusu mīlesteibas skaista plaukšu.
Un zīdēšu, kur kolnu vēji dzīd,
Un jyusus leidza augt un dzeivõt saukšu. 

Lai debess zilgmei mīrs, kur myusu dzīsmei skrīt;
Mīrs ceļam boltajam, kas mums caur sirdi īt:

Mes vysi kūpā ceļsimēs uz augšu!

Vējāns A. grāmata "Rāznas krūze".– Rīga, 1997.– 92. lpp.

 

Broņislava Martuževa

* * *

Ai Rēzekne, Rēzekneite,
Dvēselē īsāduse –
Tõšu võceleite
Mogonom pībyruse.

Dag līsmeites tīvūs kõtūs
Pi bazneicas dõrza sīnas, –
Tik teiras, naīvaiņõtas
Ogrõs jauneibas dīnas.

Egles Ančupānūs.
Pa apgõli klikatas klaudz.
Tovas kara rānas
Jaunim vēļ narībe. Saudzēja.

Beitīs, patvertnēs kurnēt
Naleidom vuiceitas, rõtas:
Dabasūs kõpe tūrni,
Dabasūs cēlēs prõti.

Nyule sirds saplokuse.
Kas vairs spõrnūs jū ceļs?
Rēzekne, jauneibas puse,
Pasvīd koč dzīsmeiti vēļ:

– Tautas, mani svõtõdamas,
Stõsta sovu bogõteibu...

Martuževa B. grāmata "Gaismas lāse".– Rīga, 1994.– 87. lpp.

 

Valērija Kalve

Rēzekne

Kā apgarota diena, pacēlusies kalnā,
Stāv Rēzekne un gadu simtus skaita.
Tās seja man tik tuva, kā mātei pazīstama,
Pakalni un gravas viņas tērpu rota.
Tu, Latgale, tādēļ jo dārga man,
Kā Dieva mākslas darbā tevī raugos.
Tu daudz, daudz cietusi, tu mana sāpīgā,
Pie tevis biju toreiz es – tavā aizsegā.
Kad nāve pāri taviem kalniem vēlās,
Un liesmu mēles namus vērta pelnos,
Kad melno dūmu vāli okupēja ielas,
Tev līdzi drebēju aiz šausmām un aiz bailēm.
Kad gaismas raķetes nakts tumsu pušu šķēla,
Ar gaišu staru kūli tumsu pārmeklēja.
Par savu mērķi nāve tevi izvēlējās,
Tā uguns krusu pāri taviem jumtiem bēra,
Par tevi, Rēzekne, Māra divreiz krita,
Tik zemu zemojās kā Dievu pielūgdama,
Lai tevi sargātu, ir atkal piecēlusies,
Kā vairogu sev krustu rokā turēdama,
Bet tavus dievnamus pats Dievs ir nosargājis,
Šāvieniem un lodēm pretī stājis,
Lai atkal Rēzeknē viss būtu kā jau bijis:
Svēts miers kā ezers zils, kas tevi apgleznojis. 

Dzejoļu krājums „Rēzekne".

 

Vilis Dzērvinieks

Pīminekļam „Latgales Mōra”

Seņ drupa un seņ gryva,
Gon dvēseles, gon akmiņs sīnas,
Zam tymsas debess tauta skuma,
Sirdspukstūs skaiteidama dīnas.
Seņ pyva un seņ lyuza,
Viejs atkol spīdze kailūs mostūs,
Kaids klanejōs, kaids lyudze
Un stenēja nu dažaidōkom nostom.
Seņ īsējōs un auga,
Nu lauzta krysta,
Nu senas ticeibas kaids gryuds, –
Es redzēju, ka tautai otkol mēle kustīs,
Un cereibu nu acim izbērst daudz.
Tōs vēļ kaids raud,
Vēļ daudzi raud,
Naz kurā otvorā storp Staburagim,
Naz kurā debess pusē,
Dus leidz ar Mōru tī
Un garu pusgodsymtu klusēs.

Dzērvinīks V. dzejas grāmata "Sidrabainas asaru lāsītes".– Ludza: SIA „Ben”, 1992.– 47. lpp.

 

Aleksis Rubulis

Rēzekne

Baznīca,
Skolas,
Latgales pils,
upe, tai pāri tilts
un Jaunavas Marijas attēls cils;
tad cilvēki ar nelokāmu ticību
un sirsnību.
Pieminot to,
Sirdī kļūst silts.
(1986)

Rubulis A. grāmata "Atziņas".– Rēzekne: LKC izdevniecība, 1992.– 46. lpp.

  

Augusts Eglōjs

Vacū Rēzekni pīmynūt

Sveicynu tovus pakolnus skaistūs,
Īlas un nomus, kas zaļumūs sleikst,
Sveicynu ūzulus, līpas un kļovus
Un upi – kai jūsta ap tevi tei leikst.
Sveicynu mōkūņus dabasu tōlēs,
Bolūžim leidzeigi aizlidoj tī,
Latgolas Mōra augstajā kolnā
Vysim vīneibas sveicīni mōj.
Sveicynu piļskolnu zaļajūs krostūs,
Ōbeļu dōrzūs jys īgrimis snauž,
Klausūtīs vēstures senejūs stōstūs,
Teiksmu pēc teiksmas lai sapņōtōjs auž.
Ausi kod pīliksi pogroba lūkai,
Dzierdēsi – tovi seņtāvi vaid;
Jōņa Borgō asiņainai varai;
Verdzeibā aizīt jī naklauseja.
– Īlōs kod izeju mijkrēslī klusā,
Tōlōs zvaigznes pi debesim kvēļ;
Dōrgōs ānas, kas seņ jau ir dusā, –
Radzu – uz īlom tōs kavejās vēļ.
Pret kolnu, lyuk, aizīt tur Kazimirs Skrynda,
(Voi „Dryvai” tryukst rokstu, jōpasteidz vēļ), –
Te radzu – Fraņcs Trasuns un strēļnīku ryndas,
Tī sanōksmē lelā par vīneibu lem.
Tur Seimaņs Putāns aizīt tai klusi,
Nikodems Rancāns pi skūlas vēļ stōv:
„Tik raunit, tik raunit – uz gaismas pusi
Ir vārsta dzeive.”

Eglõjs A. grāmata "Varaveiksna".– Rēzekne: LKC izdevnīceiba, 1995.– 188. lpp.

 

Vēl savus veltījumus Rēzeknei, pilsdrupām, Latgales atbrīvošanas no svešām varām, piemineklim „Vienoti Latvijai” veltījuši:

  • Jānis Klīdzējs (izjusti stāsta par „Latgales Māras” likteni, vēsturisko skaudrumu un ticības nelokāmību, ko simbolizē Māras rokās debesīs paceltais krusts. Dzejolis „Rēzeknes Māra”);
  • Andris Vējāns (arī padomju laika dzejā runā par Rēzekni kā izturības paraugu, tā turas uz „septiņu pakalnu, septiņu bēdu, septiņu labu dziesmu pleciem”. (Tiesa, respektējot laikmeta prasības, pilsēta tiek salīdzināta ar citām pasaules „Septiņkalnēm” – Lisabonu, Romu);
  • Aleksandrs Garančs (ar redzes gleznu palīdzību liek apbrīnot Rēzeknes spēju saglabāt līdzās senatnīgumu, vēsturiskumu un mūžīgo plauksmi, augot līdzi laikam. Dzejolis “Pie Rēzeknes pilsdrupām” (grāmatas "Es mīlu Latgali" 54. lpp.));
  • Seimaņs Putāns (autors tiecas uz dialoģismu un retoriskos jautājumus adresē „dõrgajim senčim”. Autors akcentē pilskalna vēsturiskuma nozīmību, aicinot atcerēties pagātni, mācīties no senču veikumiem un kļūdām. Dzejolis “Pi vacõs piļs”//Jāzeps Brolišs. Latgales latviešu likteņi Sibīrijā. – Rēzekne: LKC izdevniecība, 2000. – 22. lpp.).
 
© 2017 Rēzeknes pilsētas dome | Pēdējās izmaiņas: 26.02.2008